Grafiķis un skolotājs Janis Šternbergs

Janis Šternbergs ļoti agri izceļas ar savām grafikas prasmēm, ar darba tikumu un spēju grafikā atdarināt vismazākās detaļas un kustības. No 1927. gada ar Latvijas valsts stipendiju viņš apgūst vara gravēšanu Austrijā pie prof. Ferdinanda Širnbeka (Ferdinand Schirnböck), studē arī anatomiju un zīmēšanu Vīnes mākslas akadēmijā. 1932. gadā beidz Riharda Zariņa vadīto grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), apgūstot visas klasiskās grafikas tehnikas. Paralēli 15 gadu ilgam maizes darbam Latvijas valsts papīrspiestuvē, kur viņš rūpīgi veido valsts naudas zīmes, pastmarkas, vērtspapīru gravējumus, Šternbergs veic ap 1500 privātu pasūtījumu darbu, ilustrējot, veidojot grāmatu dizainu, zīmējot portretus. 1941. gadā viņš uzņemas vadīt LMA grafikas darbnīcu.

Otrā pasaules kara beigās kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Ēriku Šternbergu un dēlu Edmundu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. 1945. gadā ģimene nonāk vācu armijas barakās starp slaidajām priedēm Fišbahas bēgļu nometnē pie Nirnbergas – amerikāņu okupācijas zonā. Dažādu izglītības programmu vadīšanā nometnes vadība iesaista Fišbahā nonākušos Latvijas skolotājus, mūziķus, rakstniekus, teātriniekus un māksliniekus, un drīz Šternbergs iekārto un vada grafikas darbnīcu, lai tajā mācītu jaunus grafiķus ar dažādos darbos praktiski pielietojamām prasmēm.

1949. gadā Janis Šternbergs pieņem darba piedāvājumu Kentuki universitātes mākslas departmentā ASV, kur viņš, tālu no citiem latviešu māksliniekiem un kritiķiem, turpina ar stingru roku, bet atvērtu prātu, mācīt un audzināt jaunos grafiķus. Līdztekus viņš izstrādā innovatīvus jauninājumus savos grafikas darbos. Tajos arvien vairāk dominē dzidras krāsas, reālisms savijas ar abstraktām formām. Šternberga radošie meklējumi un tehniskie risinājumi ir vērtīgs pienesums ASV pēckara grafikas mākslai.

1973. gada decembrī vēstulē no Kentuki savam kolēģim māksliniekam Arnoldam Sildegam (2015-2003) Šternbergs raksta:

“Es kopš 1964. gada neesmu darījis pasūtinājumu darbus. Beidzu darbu universitātē 1970. gada vasarā un kopš tā laika esmu pilnīgi brīvs kungs par manām idejām un to izpildījumiem. Es vairs neillustrēju un nelietoju simbolus. Gataviem darbiem izdomāju nosaukumus tikai tapēc, ka tas ir pieņemts. Es tikpat varētu viņus nokrustīt ar personu vārdiem, kā piemēram: Lavīze, Kristaps, Brencis, Trīne u.t.t. Brīnos pats, ka mani vairs nevaldzina cilvēku tēli. Man galvenais ir darba attīstības gaitā pakāpeniski pievienot bilžu elementus, kuŗi līdzsvaro kompozīciju un rada dažādību uzmanību punktos, līdz darbs sasniedz apmierinājumu un gatavību. Tāda pieeja nerada konfliktu starp iecerēto un gala rezultātu. Pielietojot dažādas grafikas technikas, iznākums ir dažreiz pārsteidzošs un es redzu darbu līdzīgi tiem citu mākslinieku darbiem, kuŗi man patīk, un man patīk citu darbi bieži labāk, kā mani paša.”